Page 39 - Webbook_lat_01
P. 39
Mana māte vienmēr mūs rāja, kad mēs cīnījāmies ar citiem , neatkarīgi no
tā, cik tas bija mazsvarīgi, tāpēc bija dabiski, ka es saņēmu rājienu .
Es biju nosalusi .
Tāpēc es biju gatavs lamāt .
tomēr ....
Mamma pasmaidīja un kaut ko garāmejot teica ...
" Puisis . "Tā vietā, lai tiktu piekauts , ir labāk kādam labi piekaut un lūgt
viņam samaksāt par ārstēšanu ." To sakot, viņš smaidīja .
Viņš izteica vienu šādu vārdu un pēc tam vairs neko neteica .
Protams, es nebiju lamāts .
Tikai kad bija pagājis ilgs laiciņš sapratu kāpēc viņš mani nelamāja .
Māte, kura jau bija gatava saņemt bargu rājienu, faktiski tika sodīta .
Mamma gribēja, lai es žēloju un nožēloju savas kļūdas ar darbiem, nevis a
r desmit vārdiem .
Man iekšā bija ļoti dīvaina sajūta .
Pat pēc tam man bija daudz kautiņu .
QR
39
